Āraišu mācītājmuižas vēsture

Āraišu luterāņu mācītājmuižas apbūve ir daļēji saglabājusies no 18.gs. otrās puses un kopā ar blakus esošo baznīcu un zemnieku sētām veido unikālu arhitektoniski vēsturisku un ainavisku kompleksu.

Pastorāta vēsturi detalizēti aprakstījis draudzes mācītājs Pauls Frīdrihs Bērents. 1708.gadā krievi nodedzinājuši muižu ar visām ēkām. Mācītājs apmeties vecajā rijā, bet 1722.gadā mitinājies vecajā skolas namā. 1725.gadā mācītājs jau dzīvojis savā ērbēģī, bet 1766.gadā celta jauna mācītājmāja, arī no koka. Šajā laikā būvēts brūzis kopā ar putnu kūti un pirti (1768.). Ledus pagrabs celts nedaudz vēlāk – 1771.gadā, un tad mūrēta arī krāsns mācītājmājā. 1773.gadā turpat iekārtota jauna podiņu krāsns. 1775.gadā mācītājam uzcelts mazs ērbēģītis ezera malā, lai viņš varētu netraucēti nodoties garīgam darbam. Kad uzcelts mācību kambaris, ērbēģi nojauca un no derīgiem baļķiem uzcēla peldu mājiņu ezera malā. 1776.gadā uzsākta jauna kūts celtniecība, un konvents nolēmis, ka jāceļ jauna mācītāja māja. Sākumā bija nolemts celt divstāvu mūra ēku ar velvētu pagrabu, apakšējā stāvā izvietojot ķēķi, mācību kambari un dzīvokli dienestniekiem. Taču drīz vien secināts, ka ezermalas grunts nav pietiekoši nestspējīga, un 1783.gadā likts pamats vienstāva ēkai ar diviem velvētiem pagrabiem un divām jumta istabiņām.

Mūra darbus veicis meistars Donats, namdara darbus – kāds krievu plotņiks. Interesanti atzīmēt, ka jumtistabā ielikta podiņu krāsns no vecās mācītājmājas. Turpmākos gados celtniecība pastorātā turpinājusies, bet mācītājmājai remonts veikts tikai 1888.gadā, kad ielikti jauni logi mācītāja dzīvoklim, pārmūrētas trīs krāsnis, krāsotas istabas. 1895.gadā piebūvēta liela istaba un virtuve, kurā izmitināts rentnieks. Nākošos gados rentniekam uzcelta koka klēts un stallis, bet vecā magazīnas ēka pārtaisīta par vistu kūti. 1897.gadā noplēsta ķēķa piebūve, kuras vietā būvmeistars Andersons uzcēlis ķieģeļu piebūvi. Būvmeistars Virgabalu Bērziņs 1901.gadā izbūvējis vienu jumta gala istabu, bet Poliešu Soste 1912.gadā otru. Mācītājmāja lielā mērā ir saglabājusi savu oriģinalitāti. Plānojums ir maz pārveidots, tāpat apjoma telpiskā uzbūve, kā arī materiālā substance. Ēkā redzamas 18.gs. iekšdurvis ar grezniem viru kalumiem, ķieģeļu klona un iespaidīgi platu dēļu grīdas, sienu – griestu ieloces dzegas, rokoko stila krāsnis. Mācītājmājā manteļskurstenis nav saglabājies, bet trīsdalījuma princips plānojumā ir skaidri samanāms. Nelielajā priekšnamā, kurā iebūvētas kāpnes uz otro stāvu, durvis pa kreisi ved lielākajā mājas telpā – zālē, bet durvis pa labi – istabās.

Bez mācītājmājas pastorāta apbūve veido ledus pagrabs, viens no laidara korpusiem, vāgūzis ar kūti, klēts, kalpu māja, parks un vēl dažas saimniecības ēkas, kā arī netālā mācītājmuižas zemnieku sēta Zemīte.

Tāpat kā mācītājmāja, savu oriģinalitāti nav zaudējusi arī kalpu māja jeb ērbēģis. Sākotnēji tā bijusi īsāka – ar piecām ailu asīm, no kurām vidējā atradušās durvis. No šī – 1799.gada saglabājušās ārsienas un nesošā iekšsiena. Plānojuma pamatā bija telpu grupējums ap virtuvi, kas atradās centrā. 1871.gadā kalpu māja pagarināta, piebūvējot baznīcas pusē plašu telpu iesvētāmo apmācībai. Tāpēc kalpu māju nereti dēvē par mācību māju, kaut gan tās funkcijas laika gaitā bija dažādas. 20.gs. pirmajā pusē senākās daļas galā atradusies pirts un veļas mazgātava, te dzīvojis arī kučieris. 1871.gadā malējā loga vietā izbūvētas durvis, tādējādi radot atsevišķu ieeju konfirmantiem jeb iesvētes mācībā nākušajiem. Pie jaunās ieejas radies priekšnams ar kāpnēm uz bēniņu stāvu, kura galos izbūvētas istabas. 19.gs. trešajā ceturksnī nomainīts ēkas jumts, ielikti jauni pārsegi, no ķieģeļiem izbūvēta jauna dzega, ailas apdarinātas ar sarkano ķieģeli, 1998./1999.gadā kalpu mājas galā pret baznīcu ierīkots dzīvoklis mācītājam.

Kalpu māja ir raksturīga 18.gs. beigu celtne, un tās celtniecības evolūcija nav sveša daudzām muižu ēkām. Saglabājies ēkas tipiskais noapaļotais jumts, gleznieciskais sienu materiāls – laukakmens. Iekštelpām raksturīga vienkāršība, kuru noteica parastā materiālu un formu kombinācija, - platu dēļu grīda, sienu krāsojums un griesti trinītī. Iespējams, ka priekšnamā un virtuvē ķieģeļu klona grīda saglabājusies no 18.gs. beigām, savukārt vairākas durvis nonākušas līdz mūsdienām no 19.gs. trešā ceturkšņa, piemēram, ieejas durvis ar virslogu.

Ne mazāk interesanta celtne ir klēts, kuru 1825.gadā cēlis Ansis Ozoliņš no Rāmuļu pagasta. Tā ir dolomītakmeņu būve ar kalpu mājai analogu jumtu, kuras plānojumu veido divas savstarpēji nesaistītas telpas. Tirnītī likto griestu kombināciju, sienu apmetums un sākotnējie pāris mazie lodziņi veidoja klēts iekštelpu noskaņu.

Vāgūža un kūts ēka arī sastāv no divām materiālā atšķirīgām daļām – mūra ēkas un koku guļbūves. Mūra daļā atradusies kūts, koka – vāgūzis. Ēka celta 19.gs., bet pārbūvēta varbūt pat 20.gs. vidū, saglabājos iepriekšējo guļbūves konstrukciju, - krusta pakšus, ailas, u.c. Šajā laikā, domājams, atjaunots arī jumts.

Par visvecāko mācītājmuižas ēku šobrīd uzskatāms laukakmeņu pagrabs, kurš celts 1772.gadā. Tā zemes stāvam, kuru izgaismo divi lodziņi, ir vien telpa, kas daļēji sadalīta. Daļa no ārsienām apšūta ar pusbaļķiem. Pēc vietējo iedzīvotāju liecībām, tas noticis 1960.vai 1970.gados, kad šeit uzņemta kinofilma. Patiesību par pagraba izcelsmi un celšanas laiku varētu uzzināt pēc detalizētas celtniecības arheoloģijas izpētes.

Vissliktāk no muižas apbūves saglabājies laidars, kurš celts 1881.gadā, papildinot kādu 1858.gadā būvētu saimniecības ēku. Ir saglabājusies laidara jaunākā daļa, kurā atradies stallis, gubenis un kāda mazāka saimniecības telpa. Vecākā daļa zudusi, un tās vietā uz veciem pamatiem uzbūvēts pagrabs. Pie tā saskatāma vēl senākā uzbrauktuve – tātad šeit atradusies kūts. Abi korpusi bija savienoti ar mūra žogu, kurā atradās vārti, un kopā veidoja noslēgtu taisnstūra pagalmu.

Netālu, uz vecās Āraišu kapsētas pusi, redzama mācītājmuižai piederošā zemnieku sēta Zemīte ar dzīvojamo ēku, klētī un kūtī ar vāgūzi. Tās ir guļbūves, kas savu senatnīgumu nav zaudējušas vēl šodien.

1772.gadā Āraišu baznīcas un pastorāta skatu zīmējis K.Broce. Tajā redzama vēl bez torņa esošā baznīca (1726., 1791. – 1793.) un vesela virkne koka guļbūvju. Viena no tām ir lielāka un atrodas tuvāk baznīcai, pārējās, kopskaitā septiņas, mazākas. 1800.gadā tapis otrs J.K. Broces zīmējums, kurā redzama baznīca jau ar torni un esošā mācītājmāja. Interesanti salīdzināt, kā izmainījies pastorāta skats līdz mūsdienām pēc 1780.gadu, 19.gs. un 20.gs. otrās puses jauninājumiem. Ēkas ir vairāk ieaugušas kokos, tā ka pat grūti saskatāmas, guļbūves, protams, aizstājušas mūra ēkas un pati vieta kļuvusi līdzenāka – J.K.Broce šo apvidu tēlojis kalnaināku. Mazā, kokiem apaugusī saliņa šodien pārvērtusies unikālā piemineklī – rekonstruēta seno latgaļu vēlā dzelzs laikmeta pirmās puses ezerpils.