Āraišu draudze pulcējās pirmajā pavasara talkā, lai kopīgiem spēkiem sakoptu baznīcas apkārtni.

Marta pēdējā sestdiena lutināja ne vien ar lieliskiem laika apstākļiem, bet arī nebijuši kuplu talcinieku pulku. Talkot, baudīt saulaino pēcpusdienu, tuvējo dabu un draudzīgo sabiedrību bija ieradušies vairāk kā 30 draudzes locekļi ar ģimenēm un bērniem, bruņojušies ar grābekļiem, apņēmību un labiem nodomiem. Kamēr draudzes vīri nodevās smagākajiem apkaimes uzkopšanas darbiem, sievas grāba pērnā gada zāli, pieskatīja atvases un uz ugunskura gatavoja pusdienu zupu. 29. martu Āraišu baznīcas apkaimē aizvadīja ugunskuru dūmu mutuļi, pērno lapu kaudzes, bērnu smiekli un priecīga darba duna. Pateicoties draudzes locekļa Egona atsaucībai, vīru fiziski smago darbu atviegloja Egona sarūpētā „smagā tehnika”. Darāmā pietika visiem - kā lieliem, tā maziem, kā sievām, tā vīriem.

Jāatzīmē, ka kopīgais darbs bijis svētīgs ne vien baznīcas apkaimei, bet arī pašai draudzei. Talka ir lieliska tradīcija, kas saliedē gan ģimenes, gan arī draudzes locekļus, stiprina kā miesu, tā arī garu, atgādina, cik skaistai vietai esam piederīgi, kā arī palīdz saprast, cik daudz darbu vēl priekšā.

Liels prieks ir par ģimenēm, kas audzina saviem bērniem darba tikumu un dalās izpratnē par vērtībām kā garīgā plānā, tā arī kultūrvēsturiskajā. Piedalīties baznīcas un tās apkārtnes sakopšanā laipni aicināts ikviens arī 12. aprīļa talkā, plānots turpināt sakopt apkārtni, īpašu uzmanību veltot ezera krasta sakārtošanai. Iecerēts izveidot celiņu no baznīcas uz ezeru.

Āraišu draudzes mācītājs Ainis Ozoliņš, kura pavadībā šī bija pirmā draudzes talka, vēlas teikt paldies visiem, kuri bija atsaucīgi un veltīja laiku savas baznīcas apkārtnes sakopšanai, īpašs paldies mums visiem, ka kopīgā darbā kopjam savas attiecības. Baznīca un tās apkārtne ir liecība tam, kā mēs uzturam to ko draudzes ļaudis ir uzturējuši un sargājuši karu un represiju laikos, to, kas ir nosargāts un kopts svešas varas gados. Domāju, ka tas, ko darām visupirms liecina par mūsu attieksmi pret to mantojumu, ko kāds mums ir nodevis. Bez tam tā ir liecība tam, kā kopjam ne tikai savu baznīcu un draudzi, bet arī paši sevi.

Ceru un ticu, ka kopīga darba un draudzēšanās tradīcija attīstīsies, pieņemsies spēkā un kvalitātē. Kopīgi darbojoties pieaugsim ticībā un vēl skaidrāk ieraudzīsim to, kāpēc draudzes un baznīcas pastāv cauri gadsimtiem, proti, Dieva nebeidzamās rūpes par saviem ļaudīm, kuri ir ieaicināti Viņa baznīcā, lai katram būtu daļa pie Debesu Tēva bagātībām. Paldies Dievam un paldies visiem, kas ar savām idejām, neatlaidību un enerģiju sekmēja šo lielisko pasākumu!

Ja vēlies palīdzēt ar padomu, roku pāri, paveikt krietnu darbu vai vienkārši būt kopā ar savu draudzi - ierodies!

Pulcēsimies Āraišu baznīcā 12. aprīlī pulksten. 11:00

Līdzi ņemsim labu noskaņojumu, ja sanāk arī grābekļus, lāpstas, cirvjus un zāģus!

Jautājumu, ierosinājumu vai neskaidrību gadījumā zvani draudzes mācītājam Ainim Ozoliņam, tālrunis nr. 29414130
Talka fotogrāfijās aplūkojama sadaļā "Galerijas".

Anete.

Āraišu draudzes mācītāja Ginta Poļa skaidrojums par svecīšu vakaru

   Cilvēki joprojām bieži jautā: kas ir svecīšu vakars un kad šī diena atzīmējama? Mēģināšu paskaidrot un ceru, ka tie ļaudis, kuri to gribēs izprast, arī sapratīs.
   Kristīgās Baznīcas tradīcijas ir veidojušās daudzu gadsimtu gaitā un tās, kas nav pretrunā Svētajiem Rakstiem, mums par celsmi un stiprinājumu ir turamas arī mūsdienās.
    Līdzīgi kā kalendārā gada laikā notiek dažādas norises dabā, tā arī kristīgā Baznīca ticībā izdzīvo Bībelē atklātos notikumus cilvēku dvēseles pestīšanai. Tradicionālajās konfesijās svecīšu vakari ir saistīti ar konkrētu Baznīcas gada dienu. Luteriskajā tradīcijā tā ir svētdiena pirms 1.Adventa un tiek saukta par Mūžības svētdienu, kas arī ir mirušo piemiņas diena. Romas katoļi to atzīmē 1.novembrī, visu svēto dienā, bet pareizticīgie pat vairākas reizes gadā. Kopējais ir tas, ka šajos dievkalpojumos iededzam vairāk sveces, īpaši atceramies un Dieva priekšā pieminam savus tuviniekus, radus un draugus.
    Sajukums radās okupācijas gados, kad, komunistu varas mudināti, laicīgie „sludinātāji” uzspieda ateistisko domāšanu un izveidoja savus svecīšu vakarus, ar nolūku novērst ļaužu sirdis no kristīgās ticības un baznīcas tradīcijām, ko šodien esam aicināti labot.
   Tātad, arī saistībā ar Āraišu draudzi un kapiem, nevis tiek ieviests kas jauns, bet atgriežamies pie novārtā atstātām tradīcijām un, tā kā šie kapi atrodas uz draudzei piederošas zemes, gan kapu svētki, gan svecīšu vakari tiek turēti saskaņā ar luteriskās baznīcas tradīcijām. Šogad Mūžības svētdienas un mirušo piemiņas dievkalpojums Āraišu baznīcā būs 22.novembrī pl.11:00. Pirms dievkalpojuma esat aicināti pieteikt aizlūgumus.
   Redziet, mīļie, pieminot kapā guldītos, katram ir iespēja izvēlēties kad, kā un kur iededzināt sveces. Tikai būtu labi paturēt prātā un nemaldināt sevi, ka ar kapos aizdegtām svecītēm varam sasildīt mirušo dvēselītes un ar viņiem parunāties. Pēc miesīgās nāvēs cilvēka dvēsele stājas Dieva priekšā un saikne ar šo pasauli neatgriezeniski tiek pārtraukta. Sveču gaisma ir tikai kā atgādinājums ticības ceļam kopā ar Kristu cauri miesīgai nāvei uz mūžīgo dzīvošanu Dieva valstībā.
  
Kristus mīlestībā, Āraišu draudzes mācītājs Gints Polis.